Personas kods
Galerija Daugava, 07.08-07.09.2019
MANAS REALITĀTES PERSONAS KODI
Šī ir daļa no maniem, pēdējo divu gadu laikā tapušiem darbiem. Izstādei esmu devis nosaukumu "Personas kods". Nu jau kādu laiku gleznu nosaukumu vietā
izmantoju ciparu kombinācijas, kas apzīmē darba rašanās datumu. Tas man šķiet godīgāk, jo, paejot laikam, nav jājūtas neērti, ja nosaukums vairs nešķiet piemērots.
Konkrēts nosaukums arī diktē to, kā darbs būtu jāuztver, traucējot tam pašam runāt. Tādejādi skatītājs atbildes saņem personīgi, nevis savu redzējumu ir spiests samērot ar manu teorētisko refleksiju.
Šo sēriju nosacīti varētu dēvēt par dabas skatiem. Ne jau tradicionālā izpratnē – es negleznoju ne bērzu birzis, ne ezerus, ne mežus, ne citas konkrētas ainavas, bet izmantoju savu pieredzi, ko man zemapziņā diktē kontakts ar dabu.
Nu jau kādus piecpadsmit gadus piedalos paša radītā projektā, kuru varētu dēvēt "Pilsētnieks laukos". Iepriekš lielāko dzīves daļu esmu pavadījis pilsētā – konkrēti Rīgā, bet tad man kļuva garlaicīgi, un es nolēmu uzcelt kaut ko laukos. To varētu saukt par būdu pie upes, eremīta namiņu, meditācijas vietu vai kaut kā citādi. Sākotnēji tā bija domāta kā vieta, kur aizbraukt brīvdienās. Laikam ritot, es tur sāku dzīvot arvien biežāk un tur arī pirms kādiem desmit gadiem nonācu pie "cilvēkdzīvnieku" tēmas.
Droši vien daudziem no jums ir kāda vieta laukos, kur gribas atgriezties un pavadīt savu laiku, priecāties par saulrietiem, putnu dziesmām un svaigu gaisu, bet, ilgāk padzīvojot šajā vidē, arvien uzkrītošāks kļūst cits aspekts – dabas spēks – kas, piemēram, liek jūsu īpašumam aizaugt ar zāli un krūmiem, tiklīdz jūs drusku atslābstat. Tad jūs sāk traucēt dažādi dzīvnieki, kuri nenoguruši cenšas atkarot savu teritoriju un iemājot jūsu mājiņā.
Tur ir garie, tumšie rudens vakari un upe, kura jau tūkstošiem gadu vienmērīgi plūst uz jūru. Laiks rit lēnām un tā ir pietiekami daudz, lai sāktu domātu par attiecībām starp cilvēku, dabu un kosmosu. Tas viss personīgi manī ir radījis zināmu respektu un niecības sajūtu, kā arī nojausmu, ka realitātes var būt dažādas un pastāvēt līdzās. Mums blakus iespējams eksistē arī kāda neredzama pasaule un, atmetot centienus visu izskaidrot, sāku pieņemt, ka labākajā gadījumā, es lietas redzu tikai izplūdušas, kā caur matētu stiklu. Formāli manos darbos tas izpaužas kā šie tēli un objekti, kuri zaudējuši aprises un skaidri nolasāmu formu. Ja jau fiziķi apraksta ar acīm neredzamo pasauli, kālab lai māksla nevarētu to darīt ar saviem līdzekļiem?
Darba procesu parasti uztveru kā spēli, kuras laikā, veidojot tēlus, es meklēju kopsakarības starp mani un šo nesaprotamo. Turklāt līdzīgi kā reālajā dzīvē – arī kļūdoties, riskējot un tiecoties pēc rekonstrukcijas iespējām. Bieži gadās, ka, meklējot vienu, rodas pavisam kaut kas cits. Tāpēc, nereti sākot darbu, es nezinu, kā tas attīstīsies un kur tas mani aizvedīs. Bet šī procesa laikā es diezgan nekļūdīgi varu pateikt, kad jāapstājas, kad darbs ir gatavs un sāk savu patstāvīgo dzīvi. Tad es tam arī piešķiru personas kodu.
Verners Lazdāns
