Built with Berta.me

  1. Dzejnieks un zemes arājs –pretstats, ko kādā darbā min Žorža Sanda*, mūsdienās vairs nešķiet nesavienojams, turklāt nebūt ne ironiskā nozīmē, un  romantisma laikmeta radītais nošķīrums starp „dzīvi primitīvismā” un „dzīvi prakticismā” (atkal Ž. S. jēdzieni) var izrādīties noderīgs, lai saprastu Vernera Lazdāna darbus. Dabas, iztēles un radošās brīvības pārākums pār kultūru, mehānisko, prātu un likumiem ir iemiesots gan šajos izstādes darbos, gan mākslinieka pieejā, jo jau pats darbu tapšanas process šķiet atbalsojam romantisko mītu par mākslinieku, kas smeļas iedvesmu dabas mežonīgajā, bet valdzinošajā spēkā, mēģinot atšķetināt tās „dižos noslēpumus” un estetizējot nevaldāmo stihiju.  

     Organisku formu klātbūtne ir viens no Vernera Lazdāna motīviem, lai gan tās, kā redzam, nav naivas ziedu kompozīcijas, šalkojoši ūdenskritumi vai kaut kas līdzīgs, ko esam pieraduši uztvert kā dabas „skaistuma” piemērus. Drīzāk jāsaka, ka mākslinieks atklāj tapšanas, piedzimšanas procesu, kas ir diezgan tālu no estetizētas jaunrades formām. Dzirkstoša avota vietā – ja atceramies Brūsa Naumana slaveno darbu „Pašportrets kā strūklaka” – ir samīcīts māls, kurš vēl glabā mākslinieka raupjo un stingro roku pieskārienu. Darbu robustais raksturs šķiet apliecinām, ka dzejas rakstīšana patiešām kaut kādā ziņā varētu būt pielīdzināma vagas dzīšanai, ja vien izdodas atbrīvoties no uzskata par mākslu kā kaut ko apriori smalku un ēterisku. Dubļi, tikko uzarta zeme, spēks, ar kuru mākslinieks iedarbojas uz materiālu, – tās ir metaforas, kas, cita starpā, satur arī erotisku nozīmi, kura, lai arī neveido izstādes „virstoni”, tomēr ir klātesoša.

     Interesanti, ka mākslinieks par saviem ierosmes avotiem atzinis NASA Habla teleskopa fotogrāfijas, stalaktītu alas Krimā un dažādus citus dabas veidojumus (jāpiebilst, ka uzskaitījums tapis vēl pirms aktuālajiem politiskajiem notikumiem). Fotogrāfijās no izplatījuma redzam nenoteiktas formas bez skaidrām antropomorfām pazīmēm, un tās turpina attīstīties arī mākslinieka darbos – viņa audeklos un skulptūrās. Atteikšanos no cilvēka mēroga vēl vairāk pastiprina tas, ka abos gadījumos – gan no kosmosa uzņemtajos attēlos, gan stalaktītu alās, kas veidojušās gadu tūkstošiem ilgi –  cilvēka skatījums tiek padarīts nenozīmīgs, viņa veidotā mēraukla – laika un telpa izpratnei – šeit pārstāj darboties.

    Jana Kukaine, mākslas kritiķe

    *Darbs, uz kuru atsaucos: Sanda, Žorža. Mīlestības un likteņi. Vara Vīksna. 2008.