Built with Berta.me

  1. 2018, Oil on canvas, 120 x 100 cm

    2018, Oil on canvas, 120 x 100 cm

    • 1

      2018, Oil on canvas, 120 x 100 cm

    • 2

      2018, Oil on canvas, 100 x 80 cm

    • 3

      2017, Oil on canvas, 80 x 60 cm

    • 4

      2018, Oil on canvas, 80 x 60 cm

    • 5

      2018, Oil on canvas, 140 x 120 cm

    • 6

      2018, Oil on canvas, 80 x 60 cm

    • 7

      2018, Oil on canvas, 80 x 60 cm

    • 8

      2018, Oil on canvas, 120 x 140 cm

    • 9

      2018, Oil on canvas, 80 x 60 cm

    • 10

      2018, Oil on canvas, 80 x 60 cm

    • 11

      2018, Oil on canvas, 80 x 60 cm

    • 12

      2018, Oil on canvas, 140 x 80 cm

    • 13

      2018, Oil on canvas, 60 x 80 cm

    • 14

      2018, Oil on canvas, 140 x 120 cm

    • 15

      2017, Oil on canvas, 80 x 60 cm

    • 16

      2018, Oil on canvas, 80 x 60 cm

    • 17

      2017, Oil on canvas, 50 x 40 cm

    • 18

      2017, Oil on canvas, 50 x 40 cm

    • 19

      2018, Oil on canvas, 80 x 60 cm

    • 20

      2018, Oil on canvas, 140 x 120 cm

    • 21

      2017, Oil on canvas, 130 x 80 cm

    • 22

      2018, Oil on canvas, 50 x 40 cm

    • 23

      2018, Oil on canvas, 80 x 60 cm

    • 24

      2018, Oil on canvas, 80 x 60 cm

    • 25

      2018, Oil on canvas, 80 x 60 cm

    CONTROLLED ACCIDENTS

    I would describe the “gray series” of paintings made in 2017–2018 as the result of an experiment aiming to question the accuracy of my perception.

    In these works, the characters are in a state of transformation, in an alien landscape, ready to be born again, to adapt and embody themselves, to resist and mimic something. These processes are forever balancing on the line between existence and non-existence.

    I admit that the world might not be what I see in it daily, and first I need to stop trying to explain everything. There are different realities.

    I need to accept that my vision is blurry at best – as if I was looking through frosted glass. Formally in my work it is reflected by characters and objects that have lost their shape and clear contours.

    Even physicists talk about the invisible world; why shouldn’t artists do that with the means of expression at their disposal?

    I see the process of work as play, which allows me, while creating the images, to look for connections between personal and universal in a free and associative way – making mistakes, taking risks, looking for answers and chances to reconstruct things – just like in the real life. Sometimes, while looking for one thing, something else entirely is created.

    To heighten this state of unpredictability, perpetual change and vulnerability, I work quickly, often using the techniques of spontaneous colour-blending and aiming to make the images more self-explanatory and energetic.

    Lately, if I am to stay true to myself, I can’t give concrete titles to my works – no title could be completely truthful because of the aforementioned intuitive approach that relays heavily on experimentation and so-called “controlled accidents”.

    Verners Lazdans

  2. KONTROLĒTĀS NEJAUŠĪBAS

    2016. – 2018. gada “pelēkās sērijas” gleznas es varētu raksturot, kā eksperimenta rezultātu, kura uzdevums ir apšaubīt manas uztveres “pareizumu”.

    Šajos darbos tēli atrodas transformācijas stāvoklī, kādā atsvešinātā vidē, gatavi adaptēties, pārdzimt, iemiesoties, pretoties un imitēt. Šie procesi vienmēr balansē uz "būt" vai "nebūt" robežas.

    Es pieļauju, ka pasaule nav tāda, kādu viņu redzu katru dienu, un vipirms ir jāatmet centieni visu izskaidrot. Realitātes ir dažādas.

    .Jāpieņem, ka es labākajā gadījumā lietas redzu izplūdušas - kā caur matētu stiklu. Formāli manos darbos tas izpaužas tā, ka šie tēli  un objekti ir zaudējuši aprises un skaidri nolasāmu formu.

    Ja jau fiziķi apraksta neredzamo pasauli, kālab lai māksla nevarētu to darīt ar  saviem līdzekļiem?

    Darba procesu uztveru kā spēli, kuras laikā, veidojot tēlus, es brīvā un netiešā veidā meklēju kopsakarības starp personisko un universālo. Līdzīgi kā reālajā dzīvē – kļūdoties, riskējot, tiecoties pēc atbildēm un rekonstrukciju iespējām.

    Gadās, ka, meklējot vienu, rodas pavisam kaut kas cits.

    Lai pastiprinātu šo neparedzamības, mūžīgā mainīguma un ievainojamības stāvokli, strādāju ātri, bieži vien lietojot krāsu stihiskas sajaukšanās paņēmienus, tādā veidā tiecoties padarīt tēlus pašpietiekamākus un enerģētiskākus.

    Pēdējā laikā, ja gribu palikt godīgs pats pret sevi,  es vairs nedodu saviem darbiem konkrētus nosaukumus, jo nosaukums nemaz nevarētu būt patiess jau pieminētās intuitīvās pieejas dēļ, kurā lielu lomu spēlē šie eksperimenti -“kontrolētās nejaušības". 

    Verners Lazdāns